RĪGA, MAZĀ KRASTA IELA 83
Tālrunis: 29607465
MOTO INSTRUKTORS ALDIS-
MANI MOTO CEĻOJUMI
Pēc vairāku gadu braukāšanas pa Latvijas moto pasākumiem radās sajūta, ka vienmēr notiek viens un tas pats.Tā dzima vēlme un vēlāk arī iespējas aizbraukt kaut kur tālāk. Šeit tad dažas atmiņas, dažas bildes un cita informācija par maniem nu jau aizvadītajiem motoceļojumiem. Protams daudz kas jau aizmirsies un daudz ko nemaz nevar tā stāstīt, bet tomēr-kāda kripata no tā kas piedzīvots ceļojot ar moto. Varbūt-kā impulss vai iedvesma tieši Tev sēsties uz moča un braukt kur acis rāda. Jau iepriekš atvainojos par to ka neievietoju šeit foto albūmus no ceļojumiem, tie aizņem ļoti daudz vietas, tāpēc izbaudiet video formātu.
2023 gads Maroka
Tā varētu teikt, ka 2023 gada pirmais piedzīvojums nu var sākties, kaut gan patiesībā tas ir sācies jau septiņas dienas iepriekš. Pirms nedēļas es izgāju mocim tehnisko apskati. Par šādu netipisku soli- Janvāra sākumā iet tehnisko apskati mocim, izbrīnīti bija ne tikai apskates darbinieki bet arī daži mani paziņas. Jebkurai darbībai ir kāds izskaidrojums, tagad es varu atklāt savus motīvus. Šī bija piektā dienā kopš es sēžu pie busiņa stūres. Mērķtiecīgi virzoties uz priekšu, mērojot vairāk kā 4.400km un šķērsojot vairākas valstis es esmu sasniedzis Āfrikas kontinentu. Sniegu un apledojušos ceļus Latvijā ir nomainījis tīrs un sauss (bet tik pat nelīdzens) asfalts Marokā. Marokā esmu ne pirmo reizi, bet šī reize būs citādāka nekā iepriekšējās,atkal. Netipisks formāts prasa netipiskus risinājumus. Rītdien beidzot būs tā diena kad jau ierasto, ērto un plato busiņa sēdekli, kurā esmu tā teikt "dzīvojis" pēdējās piecas dienas es plānoju iemainīt pret moča taisno stūri un kāpšļiem. Visas šīs dienas viņš no aizmugures ir klusi vērojis mani un mainīgo ainavu aiz loga. Šodien sākot braukt pa Marokas ceļiem kas "līdzenumā" konkurē ar Rīgas ielām, es ik pa laikam jutu ka viņš jau sāk dīdīties un tā vien prasa izlocīt kājas. Drīz, pavisam drīz es ļaušu tev izskrieties, bet sarunājam ka sākumā tā prātīgi,pamazām...
Mūs gaida kopīgi piedzīvojumi tālu no mājām, tālu no pazīstamajām takām...
Nu ko, močus un sevi esam iesildījuši kārtīgi. Šodienas temats , vecais "Trans Sahara railway" dzelzceļš kuram ir skaudra vēsture. Ideja par to dzima jau 1987 gadā un bija plānots ka tas savienos Vidusjūru ar ZEM Sahāras reģionu (Niger). Posmi ko braucām šodien būvēti 1920-1930gadā. Tos būvēja vergi, Franču uzraudzībā. Tiesa līdz apakšas galam dzelzceļu tā arī neuztaisīja, Otrais pasaules karš, Franču kolonizācijas beigas un citi nozīmīgi notikumi ieviesa zināmas korekcijas. Itkā šodien pieveikti vien 157km, bet kas par kratekli šis bija. Trešdaļa ceļa veikta pa pilnīgu "cross country" ,tas nozīmē , bez jebkādas iebrauktas takas. Trešdaļa pa vecā dzelzceļa trasi. Trešdaļa pa "piste", kas var būt, gandrīz kā zemes celš "tiesa ne Latvijas zemes zeļa izpratnē" ,tā var būt iebraukta sliede starp akmeņiem, ēzeļa pēdas sens nospiedums, vai smilšu vanna. Teikšu kā ir. Manam mocim piekare is stingra, tā paredzēta lēcieniem un ātrai braukšanai (ātrāk kā es braucu).Pa akmeņiem un metāla dzelzceļa gulšņiem mani krata tā ka pēc sajūtām es turētu rokās nevis moča stūri bet kautkādu apokaliptisku perforatoru. Tomēr izturēts ir un rīt mūs gaida jauni piedzīvojumi.
Šodien pus dienu risināju mistisku sakaru problēmu.Tika iesaistīti cilvēki no ielas, mazo božu pārdevēji,sim karšu pārdevēji un pat telefona operatora štābs. Bez arābu un franču valodas zināšanām process bija lēns. Katrs iesaistītais domāja ka problēma ir kur citur, tomēr nekādi nevarēja panākt pozitīvu rezultātu. Beigās jau tomēr izskaitļoju kas par lietu, tā bija virkne sakritību. Problēma atrisināta , pulkstenis jau ap trijiem dienā, bet pazaudēt dienu arī negribās. Nolemju ka mēģināsim iespringt un pieveikt vienu gabalu ,nedaudz noraujot asti,jo skaidrs ka dienas gaismas ir tik cik ir. Gāja labi, neiekritām daudzajās lamatās kas sagaida ik uz soļa. Tā kā tumsa smagi mina uz papēžiem laika bildēt īsti nebija. Pēdējo daļu jau braucām pilnīgā tumsā,kas nav nedz diezko prātīgi ne aizraujoši, bet tomēr galā tikām.
Šodien esam tikuši līdz nopietnām smiltiņām. Iebraucu uz stundiņu iesildīties. Nav joka lieta, riepas jau cietušas no iepriekšējo dienu akmeņu kapāšanas. 450cc sporta moča jauda knapi pietiek un jūt ka prasās vēl. Par labu nenāk tas ka man mocim ir ļoti izmainīta pārnesumu attiecība, citur tas ir pluss lai nav jāzāģē motors, bet tik nopietnās smiltīs tas ir mīnus. Kad tiek pāri 60kmh tad aiziet vieglāk, bet braukt visu laiku tādā ātrumā nav prārīgi, jo orientēties kāpās nav tik viegli kur nu vēl zināt kas aiz kura paugura slēpjas. Pietrūkst mana bijušā ktm690r jaudas.
Šodien brokastīs cepums un kafija. Pēc tam, jānomaina mocim eļļa. Kad jauna eļļa motorā, saģērbjos pats un nodomāju ka būs kādreiz jānosver cik tas viss ekipējums kopā sver.Termotērps,biezās zeķes,bruņu šorti,ceļu sargi,zābaki,bikses,bruņas,ķivere,kakla sargs,krekls. Pēc sajūtām liekas ka kilogrami 10 būs noteikti. Pēc tam laižu iekšā smiltīs un mēģinu atcerēties kā tas ir braukt pa tām īstajām,lielajām smiltīm, ne vietējām pierīgas stigām. Mērogi te stipri citi kā mājās, attiecīgi ātrumi arī. Pa lielam nekas nav mainījies. Pati braukšana nesagādā īpašas grūtības ,bet tas fakts ka nezini kas būs tālāk, kas sekos aiz katras nākošās kāpas, kur asa kante kur nav,kur kāds veģetācijas paugurs var būt noslēpies. Vēl īpatnība kas aktuāla tieši īstās tuksneša smiltīs,kur nav ne kamieļu kaku ne pēdu ne arī citu statisku objektu ir tas ka trūkst orientieru lai noteiktu cik ātri vispār pārvietojies. Kur kas sākas un beidzas. Kad nav ēnu un visas smiltis ir vienā krāsā ir viegli iekrist lamatās. Īpaši aktuāli man tas šobrīd liekas braucot augšup.Acīm priekšā vienkrāsaina smilšu krāsas bilde, neuzbraukt līdz galam negribas, bet pārlidot pāri dzegai netik. Tā arī ir lielākā māksla braukšanai dziļajās smiltīs, pati braukšana jau nemaz tik grūta nav. Tiesa man ar 5 stundām šodien pietika, jutu ka esmu jau sakarsis arī iekšēji un metu mieru.
Vakar manam skolniekam dienas vidus izvērtās grūts. Sākumā 101mazā kāpa ,pēc tam platas upes gultnes labirints ar smalkajām fešfeš amiltīm. Bija jāpalīdz izvilkt lai nepaliek uz otru gadu(dienu).
Salstu āfrikā. Jā tieši tā. Šī taču ir ZIEMEĻāfrika. Šodien zemākā temperatūra +1 grāds. Negaidīti un iepriekš neparedzami notikumi noveduši pie plānu maiņas un no tuksneša esmu atpakaļ kalnos.
Tā šeit ir specifika. Ārā auksti, pa naktīm vispār ledusskapis,cilvēki satuntulējušies kā nu kurš varējis.Te valda pilnīga nepieradinātā mode. Apkure kā tāda principā ēkās neeksistē. Cilvēki pārsvarā vīrieši ar pieredzi sasēžas majas saulainajā pusē, parasti ceļmalā un mēģina uzņemt siltumu. Dažviet apdzīvotās vietās cilvēki ārā pirms naktsmiera spaiņos kaut ko kurina.Tad sanāk pa 4-5gab,satupjās apkārt un sildās. Nez vai baigi forši pēc tādas sildīšanās iet pa mājām atkal aukstumā zem segām sēdēt? Neesmu prasījis,nemāku pavaicāt. Palikšanas vietas man budžeta. Bet vispār jau gandrīz nekad nav baigās starpības vai tā ir par 100Mad vai 450Mad par nakti. (1Eur=10.5 Mad) Tāpēc parasti meklēju vislētāko. Flīzes parsti ir visur. Uz trepēm,grīdas,sienām, vienīgi uz griestiem neesmu vēl manījis.Nu lūk.Tad tu ienāc tādā viscaur flīzētā telpā,izpūt gaisu un ja nepaveicas pat vari saredzēt savu elpu, ja paveicas tad tikai vnk neomulīgi auksti. Papildus noskaņu parasti piedod viena auksti zilas nokrāsas ekonomiskā spuldze. Dažreiz ir pat gultasveļa,dažreiz tikai segas,nu tās senlaicīgās ko var izmantot arī par paklāju. Šorīt pēc kārtējās nakts aukstumā kad izlietne ir ārā kur +5 bet istabā ir +10 nodomāju, man pietiek. Kas meklē tas atrod,ko vakar neatradu to šodien atrodu. Vietu kur nopirkt sildītāju. Tagad man ir ķiveres maiss ar pārsteigumu tajā. Maisu lieku plecā un iekšēji paliek silti.
Šodien izkustējāmies pa mazākiem pauguriem un ielejām. Dabas skati iespaidīgi,braukšana šodien mierīga, saudzīgajā režīmā. Maroka bez akmeņiem būtu tas pats kas Jāņi bez lietus,tāpēc mazu šķipsniņu jau dabujām tā vai tā.
Video par Marokas braucienu atradīsi YouTube kanalā !
2018. gads Maroka
Diemžēl brauciena laikā Aldi piemeklēja vairākas ķēdes reakcijas saistītas ķibeles kas daļēji parādītas arī šajā video. Pēc kritiena Aldim bija skaidrs ka bezceļa braukšana nespīd vismaz 2 nedēļas, turklāt atpakaļceļā bija jāskaidrojas ar iestādēm. Šīs ķibeles bija par iemeslu ka brauciens sanāca gandrīz trīs reizes īsāks par plānoto.
2017. gads Maroka
2016. gads Maroka
Āfrika 2015- Marokas karaliste
Kā jau motobraucējiem pieņemts, lai gūtu baudu no motocikla ar to ir jābrauc un šī braukšana notiek arvien tālāk un tālāk. Sākumā tas ir pilsētas centrs, tad kaimiņu pilsēta, tālāk seko kaimiņu republikas un tad pašsaprotami arī Eiropas valstis. Kad ir pabūts visās interesējošās Eiropas valstīs rodas zināms nemiers, kur braukt tālāk?
Tie kas brauc ar mocīti jau ilgāku laiku agrāk vai vēlāk sāk domāt par pasaules apceļošanu ar motociklu. Tas protams nav tas vienkāršākais ko izdarīt, jo visiem mums ir ģimenes, darbs, pienākumi un tikai tad ir vēlmes sapņi un iespējas.
Tā kā visu pamest un doties motoceļojumā apkārt zemeslodei vel ir pāragri, tad izbaudiet šo mūsu necilo braucienu uz Marokas karaļvalsti Marokā.
Pats brauciens bija diezgan spontāns. Rudenī Māris (paziņa) ieminējās ka domā itkā ziemā aizbraukt uz turieni. Tiesa,ziemā man bija ieplānota operācija un nezināju cik ilgs laiks paies atveseļojoties un citi apstākļi arī neliecināja ka varētu tā kaut kur pievienoties un braukt. Taču viss mainījās brīdī kad pēc pāris mēnešiem uzzināju ka Māris vēl nekur nav aizbraucis. Tajā brīdī dzima vēlme, pēc pāris dienām plāns (sarakstāms uz 3 rindiņām), un vēl pēc dažām dienām bijām gatavi startam.
Pastāvēja neliela nianse ar to, ka man vairs nebija šim braucienam piemērota motocikla, jo lietošanā palikušais asfalta un sporta enduro galīgi nederēja, tomēr tas tika veiksmīgi atrisināts un aizlienēts BMWF800GS. Pilnvaras, apdrošināšanas,līgumi un citas formalitātes aizņēma pāris dienas. Ieguvums? Nekādu kavēšanos uz robežas un tās šķērsošana 40 minūšu laikā.
2013 Gada motoceļojums pa Eiropu
Tie kas mani pazīst personīgi droši vien zinās, ka esmu totāls motociklu fanāts un uz tiem skatos vairāk kā uz skaistām meitenēm nu vai vismaz tuvu tam, savukārt tie kas mani zin tikai virtuālajā vidē droši vien nojauš ar ko es nodarbojos. Tā nu ir sanācis ka vasaras darba dienas es pavadu pie auto stūres lai dotu iespēju ar moto braukt citiem, bet brīvdienās es ļaujos savam moto aicinājumam, kas bieži vien ir spēcīgāks pat par vēlmi ēst. Domāju ka šeit noteikti ir arī citi motobraucēji kuri nostādīti izvēles priekšā ēst va braukt ar moci izvēlētos pēdējo, nu vismaz pirmās divas dienas, trešājā māte daba varētu likt savas prioritātes pārvērtēt, bet mes visi zinam ka piespiedu režīms indivīda patieso ticību nespēj mainīt.
Lai nu kā, bet ir brīdis sezonas vidū kuru gaidu jau no iepriekšējā gada. Tie ir Līgo svētki un nejau tāpēc, ka man gribētos līdzināties lielai daļai latvijas sabiedrības un mēģināt iznīcināt savus iekšējos orgānus ar milzīgu alkohola devu vai arī iznīcināt sevi pašu uz mūsu zemītes ceļiem kas Līgo laikā pārvēršas par īstu asinspirti. Laikā kad par darbu un mācībām neviens tā īsti nopietni nespēj padomāt, jo zaļā pūķa apreibušajā galvā/s jaucās domas par papardes ziedu es piekopju nu jau iegājušos ikgadēju tradīciju, izmantot izdevību un izrauties no darba lai aizbrauktu kur tālāk par vietējo “alkomotofestu” vai Sāremā. Iespējams katram no mums pienāk brīdis, kad ir sajūta ka īstā motocikla vieta nav lavierēt pa pilsētu mēģinot savu veiksmi dambretes spēlē ar autobraucējiem sinhroni spēlējot arī motošahu un zirga gājienā cenšoties izvairīties no bedrēm. Tas ir brīdis kad motociklam un pašam motociklistam ir jāizvēdina galva un jāļauj izskrieties kā tādam mustangam pa prēriju.
Mana motociklista ideologija par to kas ir moto ceļojums ir gaužām vienkārša:
Nekādu viesnīcu, nekādu rezervāciju, nekādas šmaukšanās un motocikla transportēšanas ar fūrēm lidmašīnām vai dzelzceļu. Nākamās dienas maršruta virziens tiek noteikts paskatoties kartē pie vakara maltītes. Līdzi tiek ņemts viss nepieciešamais lai varētu autonomi palikt brīvā dabā, tātad telts, guļammaisi, prīmuss, apģērbs, lādētāji utt. Pirmā un pēdējā brauciena diena tiek pavadīta “kapājot”, tas nozīmē braucot no gaismas līdz tumsai. Parasti kopējais dienu skaits kas atvēlēts šim braucienam ir +-12 dienas un parasti pēdējās divas dienas paliek pāri. Protams esmu saņēmis dažu cilvēku jautājumus un neizpratni ar tekstiem :”Tā jau neko nevar paspēt apskatīt, tā nav atpūta” utt. Te nu man jāsaka, ka katrs atpūšas kā var un māk. Ja kādam atpūta vai motoceļojums aprobežojas ar aizbraukšanu uz kādu kūrorta pludmali un 3 dienu zvilnēšanu sūcot aliņu, lai tā būtu. Mans skatījums uz to ir citāds un es braucu lai brauktu.
Par pašu tapšanas procesu.
Lai arī uzfimētā materiāla ir daudz, tomēr nāksies atzīt ka šājā video ir ielikta tikai mazītiņa daļa no tā un tas nav tapēc ka man būtu žēl, bet gan tāpēc, ka lai izgrieztu pāris minūtes no pus stundu gara materiāla mana datora resurss ir tik niecīgs, ka operācija aizņem vairāk kā dienu. Darbiņu grūtāku padarīja tas, ka cenšoties ievērot autortiesības biju spiests izmantot gandrīz tikai un vienīgi Youtube piedāvato bezmaksas muzikālo pavadījumu.
2011 gads,Latvija-Lietuva-Polija-Slovākija-Čehija-Austrija-Šveice-Itālija-Vācija
Tā kā par šo braucienu tekstu rakstījis mans ceļabiedrs, kas šajā ceļojumā devās kompānijā ar mani nav vēlēšanās visu pārrakstīt.
"IKVIENAM MOTOCIKLISTAM UZ ŠEJENI VISMAZ REIZI DZĪVĒ IR JĀATBRAUC".
Tā nu jau kādu laiciņu esam atpakaļ no Itālijas ceļojuma, kurš izvērtās 11 neaizmirstamu dienu garumā. Tad nu beidzos sasmēlos sevī iedvesmu uzcept šī pasākuma reportu - šeit gan neizvērtīšos bezgala garos aprakstos un emociju/izjūtu atspoguļošanā, jo to izklāstīt rakstiski ir tik pat sarežģīti, kā aprakstīt to, kā smaršo rozes vai garšo vīns........
Tātad - puslīdz visaptveroši par šajā braucienā piedzīvoto un redzēto, kā arī šādas tādas pārdomas par tēmām globālām un lokālām, par pārējo lai stāsta bildes.
Tātad viss sākās ar to, kad mums visiem zināmais personāžs Negantelis nāca klajā ar paziņojumu, ka ir brīvas vakances līdzbraucējam ar moto uz IT.....hmmm, te nu es sarosījos un sāku izvērtēt savas finanses, iespējas, vēlmes un brīvā laika resursus, laika, kura pēdējā laikā ir gaužām maz, sakarā ar saspringto nodarbinātību. Pārdomas nebija ilgas - tika pieņemts lēmums, ir JĀMOČIJ!!!!!! Kad biju pēdējo reizi IT 2005 gadā, toreiz gan bez moto, darba komandējumā, jau toreiz sev nosolījos šeit vēl kādreiz atgriezties, bet viennozīmīgi sēžot pie moto stūres.
Tad nu drusciņ par pašu braucamo - Kawasaki ER6F )) Tāda nu gravicapa dotajā brīdī manā lietošanā atradās - domāts, darīts, brauks ar to pašu. Lai gan pirms brauciena no dažiem vairāk vai mazākiem advancētiem un pieredzējušiem motobraucējiem nācās noklausīties skepses pilnus tekstus, par to, ka šāds "sieviešu" un "mācību" motocikls ar salīdzinoši pieticīgu kubatūru un zirgspēku daudzumu nu galīgi nebūtu piemērots šādu gaisa gabalu veikšanai........Neliela daļa taisnības šajos spriedumos ir, bet pa lielam tas viss ir BULLSHIT, jo šeit mēs varam vilkt paralēlēs ar visiem zināmo teicienu par dejotāju, kuram olas traucē - ja grib, tad var braukt arī šādus zolīdus gabalus, ar tamlīdzīgu tehniku, un nav obligāti nepieciešamas tādas ekstras, kā milzu vējstikli, kruīzkontroles, radio/audio aparatūra, milzum lielās kubatūras un jaudas.
ER6 tika izveikta pilna tehniskā apkope - jaunas riepas, eļļas, zobrati, filtri, katram gadījumam dugas sānos (paldies stuntfighters servisam), tika uzinstalēts topcase un bākas soma, kā arī Giant Loop sedlusoma, kuru man laipni aizlienēja Jānis no Motopiederumi.lv - te nu es gribētu iestarpināt nelielu reklāmu - visnotaļ pozitīvi sevi pierādīja šis izstrādājums ceļojuma laikā, varu teikt tikai labas atsauksmes un rekomendēt arī citiem ceļotājiem, kā galvenos plusus varu minēt šīs somas kompaktos izmērus, kuri, atšķirībā no sānu koferiem, kuri būtiski palielina moto gabarītus, netraucē pārvietoties pilsētas satiksmē starp mašīnām, kā arī nebojā moto vadāmību un noturību pie lielākiem ātrumiem, un galvenais - liekot uz mutes tā paliek vesela (to gan uz savas ādas nemēģināju).
Nu tad tā, pirmā diena - startējam 6os no rīta un galamērķis ir Slovākija, kur jānokļūst līdz ar tumsas iestāšanos..........aiaiai, būtu es zinājis iepriekš, cik nogurdinošs un garš šis brauciens izvērtīsies, te nu mani smagi iegāza iepriekš gandrīz negulētā nakts un nogurums, kurš sāka pieteikties jau pēc pirmajiem 400km, un uzzinot, ka priekšā vēl 700km ko braukt, garastāvoklis un cīņas spars sāka noplakt. Jāsaka, ka Lietuva un it sevišķi Polija ceļošanas ziņā ir gaužām garlaicīgas un nepateicīgas valstis, īsti nekā interesanta nav pa ceļam ko aplūkot un visa braukšana pārvēršās par lielu rutīnu, nogurdinošu pasākumu ar minimālu "fun factor", bet neskatoties uz to visu vakarā ciparblate rāda 1100km un ieripojam Slovākijā - totāls spēku izsīkums un vienīgā domā, ātrāk atlūzt - tiek sameklēta nomaļa vieta pie pamesta karjera, uzslietas teltis un diena ir galā.
Otrā diena sākās daudzsološi - ar jauniem spēkiem un labiem laika apstākļiem - galamērķis Austrija. Slovākijā atšķirībā no Polijas jau braukšana sāk sagādāt patiesu prieku un baudījumu - labi un ātri braucami ceļi, skaisti dabasskati, kalni utt. Jo tuvāk pietuvojamies Austrijas robežai, jo viss kļūst arvien skaistāks un baudāmāks, kalni kļūst lielāki un iespaidīgāki, savukārt ceļi līkumotāki un braukšanas ziņā interesantāki, beidzot šķērsojam Austrijas robežu un uzmeklējam kādu kempingu, kur pārlaist nakti, jo šoreiz gribās izbaudīt kaut nelielu komfortu, kā duša un civilizēta WC.
Trešā diena - izbraucam no kempinga ar domu pablandīties pa Austriju, braukšanai izvēloties "smukos", līkumotos ceļus, kuri speciāli atzīmēti kartē un atšķirībā no lielajiem ceļiem, kuri pamatā ir diezgan garlaicīgi un iet "pa taisno", vijās starp kalnu nogāzēm un sniedz patiesu braukšanas baudījumu, kā sava veida sacensību trase, kura stiepjās neskaitāmu kilometru garumā, jau drīz vien mana moto pakaļējās riepas nodilums ir teju gandrīz vai visā platumā līdz pat pašām maliņām un krāmējam, krāmējam, krāmējam, tomēr daru to uzmanīgi un ar lielu rezervi, jo jāapzinās, ka kritiens uz šāda ceļa var beigties gaužām bēdīgi, kur vienā pusē slejās akmens siena bet otrā nogāze dažviet pat vairāk kā 100 metru dziļumā, jāatzist, ka Neganteļa prasības pēc līdzbraucēja kvalifikācijas un braukt prasmes izrādījās pat vairāk nekā pamatotas un man ar visu daudzgadējo motobraukšanas pieredzi dažviet nācās tik tiešām iespringt ne pa jokam, lai spētu turēt tempu un trajektorijas, pa līkumainajiem kalnu ceļiem, kur dažviet brauktuves platums sasniedz vien nieka pāris metrus un pilns ar nepārredzamiem 90 un vairāk grādu līkumiem.................
Pati ekstrīma kulminācija mūs sagaidīja uz kāda no Austrijas augstākajiem kalniem, kur bijām uzspērušies lai aplūkotu vietējo tūrisma objektu - dambi, kurš atrodās stipri augstu pašās kalnu virsotnēs - lietus līst kā no spaiņiem, milzu migla, mākoņi, ceļš šaurs un līkumots, aizsargbarjeras arvien zemākas, ķiveres stikls aizsvīdis, redzamība pietuvinās nullei - brrrr, vienu brīdi prātā iezibēja domā, ka nu nemaz vairs nav tik jautri, bet tomēr laimīgi nokļūstam atpakaļ "uz zemes" un sameklējam pansiju, kur par saprātīgu cenu iznomājam numuriņu, jo lietus gāž kā no spaiņiem un teltis šādā situācijā nešķiet tas rullējošākais risinājums.
Tad nu ceturtajā dienā beidzot iebraucam moto paradīzē Itālijā, tā mūs sagaida ar lieliskiem laika apstākļiem un milzum daudz citiem motobraucējiem, kuri visi kā svētceļnieki milzu daudzumā gan pa vienam gan bariņos dodās izbaudīt šīs valsts piedāvātos motobraukšanas priekus un iespējas. Lielisko noskaņu mazliet pabojā kāds acsidents netālu no IT robežas - uz ceļa avārija ar diviem iesaistītiem motobraucējiem - nebija īsti skaidrs , kas noticis, bet vairāki ceļstrādnieki burtiski ar slotām no ceļā šķūrēja nost moto atliekas, kuras bija izmētātas burtiski pa visu brauktuvi un tikai tik daudz bija iespējams saskatīt, ka viens no avārijā cietušajiem ir Honda F3, kura jau atradās uz evakuatora, bet otrs kāds Ducati Monster, no kura pāri bija palicis vien rāmis ar pakaļratu, bet viss pārējais pārvērties par lielu salauztu detaļu čupu.
Nu lūk - par pašu IT varētu stāstīt gari un plaši, kā jau teicu - īsta moto parzdīze, domāju, ka jebkuram īstam moto entuziastam vismaz reizi dzīvē uz šejieni būtu jāaizceļo, vienkārši - pabraukt....sajust....izbaudīt.......... Lielum lielā daļa ceļu ar ideālu segumu, kas ļauj moci guldīt teju tik pat dziļi, kā sacīkšu trasē un paši ceļi atgādina trasi, tikai tādu kā koplietošanas......Vārdu sakot - visplašākās iespējas kur izvērsties sportiskas braukšanas cienītājiem.
Mazliet par pa pašiem IT motobraucējiem - ziemeļu reģionā it sevišķi apdzīvotās vietās to ir milzum daudz, dominē BMW un itāļu ražojumi, pārsvarā lielo kubatūru tūreri, strīti un baiki, lielā cieņā Triumphi, šur tur pa kādam H-D un oldskūla klasiķim, visi pārvietojas diezgan ātri dinamiski, katrā ziņā nesēņo un oficiālajiem ātrumā ierobežojumiem tiek likts virsū liels liels mīkstais, bet kas ir atšķirīgs no mūsu satiksmes - tā ir ātra, BET sakārtota, kulturāla un nav bezpriģēla, vismaz es neko tādu nenovēroju, šķiet, ka auto un motobraucēji savā starpā sadzīvo ļoti labi, ceļu neviens nost negriež, vienmēr laipni palaiž garām, īsāk sakot - brauc ātri, bet pārliecinoši.
Tā te nu atļaušos aizskart mūsu mūžseno strīdus objektu - to vai braukt ekipējumā ir COOL, vai nav COOL?????? Iebraucot IT ziemeļu daļā visas dienas garumā es neredzēju NEVIENU baikeri, kurš brauktu šortiņos, tapočkās un t-kreklā, NEVIENU!!!!! Pat dāmām, kuras sasēdušās uz astes pārsvarā visām vai nu pilnie kombinezoni, vai sliktākajā gadījumā motojaciņa uzģērbta - nekādu miņiku un augstapapēžu kurpju!!!! Šeit nu es pats atļāvos izdarīt nelielu atkāpi no saviem principiem un savu motojaku piesēju pie topcase, pats paliekot maikā, bet ar mugurassargu cimdiem, podu, moto biksēm un zābīšiem kājās, jo gaisa temperatūra bija stipri virs 20+ un likās, ka tā braukt būs "po kaifu" Un šeku reku - man piebrauc blakus kāds itāļu baikers un ar manāmu neizpratni kaut ko rāda manā virzienā, tik daudz nojaušu, ka šim mana braukšāna maikā šķeit neizprotama, lūk, un tad seko nāmakais "aizrādījums" - piestājam ceļmalā pie kādas motobraucēju grupiņas, šie ieraugot mūsu LV numurus nāk klāt papļurkstēt un aktīvākais "pļurkstētaājs" atkal ar neizpratni sāk man vaicāt - vei man neesot bail un neesot auksti šādā te paskatā vizināties????? Ko mēs no tā varam izsecināt - ka šādā augsti attīstītā valstī ar gadu desmitiem ielgām motobraukšanas tradīcijām, cilvēk ļoti rūpīgi pieiet tādam tematam, kā ekipējuma lietošana un nepaceļās jautājums - vai vajag vai nevajag??? Tāpat kā jebkuram normālam cilvim ir skaidri un pašsaprotami, ka uz operu ir jāiet uzvalkā, uz sporta zāli trenniņtērpā, bet paka ar saulespuķu sēklām labāk jāatstāj mājās uz žurnāl galdiņa, tāpat ir pašsaprotami, ka kāpjot uz moča ir jālieto ekips, TĀ lŪK..................
Blā, blā, blā.........tad nu mēs braucam un braucam un braucam, tiekam līdz Pizai, pilnīgā nagļakā piestumjamies pie paša torņa nofotogrāfēties, līdz carabinieri palūdz mūs aizvākt savas pakaļasIzbraukāts ir krustām šķērsām, pozitīvās emocijas sasmeltas atliku likām, gan papeldēts jūrā, gan iedzerts alus ar vietējiem, gan apēsts paliels daudzums ar picām, uzbraukts vienā no augstākajiem kalniem iekš IT Stelvio - 2760m virs jūras līmeņa laiks sākt domāt par atpakaļceļu......
Nolemjam šoreiz nebraukt caur PL, bet gan caur Austriju, Šveici, Vāciju līdz Ķīlei, tad savukārt ar prāmi līdz klaipēdā, no kurienes līdz mājām - rukoj podaķ. Vācija kā jau Vācija - braucam pa bāni, nekā interesanta, tikai pa taisno un pilnu gāzi, līdz sasniedzam Ķīli, nopērkam biļetes, uzkrāmējamies, 22stunas ceļā un esam Klaipēdā, vēl tikai nieka 300km un esam mājās - pēc sūdīgā asfalta seguma uzreiz var nojaust, kādā valstī esam iebraukuši - skumji, bet fakts...Nu ko, the dream is over..........jāsaka, ka pat neliels depresņaks uznāca atgriežoties, salīdzinot to, kā ir TUR un kā ir ŠEIT, bet neko darīt, vēl daudz ceļojumu priekšā un dzīve turpinās šeit un tagad .1.Slovākija.Pieredze, pieredze,pieredze.Šoreiz izvēlējos daudz daudz labāku maršrutu lai izbrauktu cauri slovākijai. Ja iepriekšējās 2 reizes interesanti bija tikai pašos Tatros tad šoreiz no robežas līdz robežai2.AustrijaPrincipā braucām gandrīz turpat kur es pagājušogad tikai ar nelielām novirzēm uz mazākiem celiņiem. Dažbrīd braucām pa pagalmiem burtiskā nozīmē. Ja man likās ka pagājušogad Maltā, pie dambja bija slikts laiks, tad tagad sapratu ka toreiz bija Va bene (itāliski-labi).Šogad,stiprāks lietus,krietni stiprāka migla un mākoņi. Archy sajutās neomulīgi. Man bija labi, ja neskaita to ka slapjas bija kājas un k***. No lētās ķīniešu kameras ūdens iztecēja vēl pēc 2 dienām.3.Itālija.Vairāk brauksi, gudrāks tiksi.Šogad pēc konsultācijas ar vietējiem izbraucām pa daudz labāku, interesantāku un ekstrēmāku ceļa posmu no Veronas uz Pizu. Pavisam citas ainavas (un busiņi kas brauc pretī līkumā uz diviem ratiem).4.Atpakaļceļš-Vācija.Protams kā vienmēr noskaņojums ne visai ka ir jāatgriežas. Braucot caur Vāciju sailgojos pēc sava iepriekšējā moča.Viss notiek pārāk disciplinēti.Kopumā braucām ~11 dienas. Klaipēdā nokāpām no prāmja un braucot līdz rītam mājās biju 4,40 no rīta Kopā es nobraucu 5560km. 5. TehnikaLīdz šim mans ērtākais motocikls. Kad iepriekšējā gadā braucu ar Honda VF750C gandrīz identisku maršrutu, pārbraucieni bija lēnāki un nogurdinošāki kā arī deva mazāk adrenalīna. Pavisam nenožēloju to ka nemēģināju šo ceļu veikt ar savu iepriekšējo motociklu Honda CBR1100XX Mazajos kalnu ceļos ar to būtu grūti izgrozīties, svelme no motora būtu mani nobeigusi un 300km/h pilnīgi neiespējami attīstīt uz ceļiem kur līkumam seko līkums. Vienīgā vieta kur pēc tā sailgojos ir Vācija un atkal piebilde ka no tā būtu maza jēga jo mans ceļabiedrs brauca ar ielas motociklu un man tik un tā būtu viņš jāgaida.Jautrie momentiPirmajā naktī Slovākijā iemēģinājām pirmo reizi uzcelt savas jaunās teltis. Mājās nebiju pat apskatījis kā to uzsliet.( Šeit jāpiebilst , ka jaunu telti iegādājos 2 dienas pirms brauciena un mājās pārbaudot konstatēju ka tai trūkst garo stabiņu ar ko to vispār uzsliet. Lieki piebilst ka ja es nebūtu pārbaudījis telti pirms izbraukšanas un būtu to konstatējis 1150Km attālumā no mājām, forši nebūtu). Pa tumsu salieku ārpusi, domāju kā piepogāt iekšpusi, domāju, domāju un izdomāju ka esu salicis telti ar iekšpusi uz āru. Izjaucu un saliku kā pienākas. Tad sapratu kāpēc mietiņi tik slikti vērās cauri rinķīšiem.Pēc kādas stundas arī Archy telts ir pieņēmusi formu. Pieeju skatos, konstrukcija tāda pati kā man. Otrādāka. Saku:"tu esi otrādāk telti salicis"Tā arī Archy guļ uz sava matrača zem klajas debess. Trīs reizes Archy netīšam pasūtīja picu ar zivīm mēģinot tieši to arī neizdarīt (alerģija). Zivis viņam ļoti garšo, bet man bija ļoti smieklīgi.Kad bijām vienā no picērijām nevarēja saprast ko lai paņem, jo atkal visi ēdieni bija ar zivju noslieci. Uz manu jautājumu "Paskaties uz izkārtni vai šis gadījumā nav zivju restorāns, atbilde protams bija apstiprinoša.Busiņš kas lidoja pretī līkumā uz 2 ratiem ar kaucošiem ratiem (Tobrīd nemaz nebija smieklīgi).Ceļojuma ilgums 11 dienas.No tām viena pavadīta uz kuģa un cita ar moci nebraucot.Kopējie kilometri ar motociklu 5560Lielākais nobraukums dienā 1150 kmVidējais attālums dienā 615 kmMotocikl Suzuki DL1000FotoVideo no brauciena zemāk. Kā arī šeit:Par motocikla uzlabojumiem pirms brauciena
2010 gads,Latvija-Lietuva-Polija-Slovākija-Čehija-Austrija-Šveice-Itālija
Viens no līdz šim labākajiem braucieniem laikam jau tādēļ, ka pirmo reizi tika pabūts vairākās līdz šim neapgūtās valstīs un redzēts/izbaudīts tik daudz kas interesants. Nu labi, pareizāk būtu teikt izbrauktas tik daudz skaistas vietas. Izbraucu 1 motocikla sastāvā. Pirmajā dienā tiku līdz Slovākijai (1050km). Tika atrasta maza taciņa kurā nogriezties no lielā ceļa un tur arī tika pārlaista nakts teltī. No rīta atklājās ka telts uzslieta pašā kraujas malā,tumsā tas protams redzams nebija. Tālāk sadalījumu pa dienām īsti precīzi neatceros tik vien kā to ,ka otrajā dienā tika šķērsota Slovākija un nakšņots tika Austrijas pilsētiņā Traisen kas atrodas apmēram 100km attālumā no Vīnes. Ierodoties tur lietus lāses jau mina uz papēžiem, knapi-tomēr izdevās paspēt. Man ļoti patika šī vieta un noteikti atgriezīšos tur vēl un jau paspēju to izdarīt 2011 gadā. Nākamajā dienā pa nelielajiem Austrijas ceļiem tika nokļūts gandrīz līdz Itālijas robežai, pa ceļam tika apskatīts dambis kas atradās pilsētiņas Malta tuvumā. Dambis atrodas 2.000 metru augstumā kalnos kur valda pavisam cits klimats nekā pakājē.Ja pakājē bija ap +20c tad pie dambja temperatūra bija vien +10c, savukārt turpat blakus pārsimts metru attālumā kur slejās kalnu spices kas ir jau 2700 m augstumā kuras klāj sniega sega kas nekad pilnībā neizkūst. Ceļš uz dambi ļoti interesants,noteikti iesaku. Tālākajās dienās tika pārvarēta Alpu kalnu grēda un ne visai labo laika apstākļu dēļ tika nolemts doties tālāk Itālijas vidienes virzienā,un nokļūts kur braucot turp atpakaļ arī tika pavadītas vairākas dienas. Pa ceļam tika iebraukts Pizā.. Pizas tuvumā valdīja milzīgi sastrēgumi kurus pat ar motociklu pārvarēt bija diezgan nogurdinoši un ilgi. Ceļi pārpildīti ar tūristiem no vairākām pusēm koncentrējās vienā ne visai lielā pilsētiņā ar no tā izrietošajām sekām.Pilsētas centrā murgs.Temperatūra ~+30c satiksme nekustās vispār,ielas tik šauras ka ar motociklu nav kur izspraukties,sviedri pil. Aizbraucu līdz vietiņai ar nosaukumu Orbetello.Tur kempingā tika pavadīta nakts un puse dienas.
Tā kā izvēlētais ceļš bija diezgan neinteresants un līdz Romai pietrūka 150km, dzima doma, ka jābrauc uz lielajiem kalniem, kas tika arī izdarīts. Pakāpeniski braucot augstāk kalnos palika arvien aukstāks. Kalnos īsti nav kur uzsliet telti un arī ceļi parasti ir tādi ka nav kur nogriezties un ir tikai divas iespējas turpināt ceļu vai griezties atpakaļ, tādējādi esi spiests nakšņot kur pagadās. Es parasti sāku meklēt nakts vietu kad jau jūtu ka tumsa min uz papēžiem, un atrodu kad jau ir satumsis, tā ir interesantāk. Pieminēšanas vērts ir Stelvio. Viena no manām favorītēm kalnu pāreju vidū Itālijā, 2700 metru augstumā un tu vēl jo projām sēdi uz motocikla. Šajā reizē Stelvio pāreja netika šķērsota jo pašā pārejas augstākajā punktā uz ceļa bija nepārvarams sniega valnis kas liedza nobraukt pa kalna otru pusi.
Apmēram jau no 2400 metru augstuma sniga sniegs.Tika atrasta iespēja tomēr pabraukt tikai nedaudz atpakaļ un nobraukt no kalna Šveices teritorijā. Ļoti dārgi. Iesaku Šveici ņemt tranzītā.
Brauciens noslēdzās ar to ka tika pavadīta nakts Vīnē un nākamajā rītā gulējis vien 4 stundas stūrēju uz Rīgu. 1500Km tika pievarēti ar lielām grūtībām jo:
1.Nebija izgulēts iepriekšējās dienas nogurums kad tika izbraukts cauri visai Austrijai.
2.Pa īsti negulēto nakti bija iegūts vēl lielāks nogurums.
3.Ļoti spēcīgs pretvējš dienas sākumā, rajonā kur zeme nosēta ar vēja ģeneratoriem.
5.Aukstums.Nebija biezo bikšu un tas lika sevi manīt nakts laikā.
Un tomēr tieši 24 stundas aizņēma brauciens no kura beigas īsti neatceros un pēc diennakts pakaļas atsēdēšanas es biju Mājās Jāņu priekšvakarā.
Kopējais laiks 10 dienas.
Kopējais attālums 6 000 km
Lielākais attālums dienā 1100km
Vidējais attālums dienā 600km
Motocikls Honda Magna VF750C 1994
2009 gads,Latvija-Lietuva-Polija-Slovākija
Pirmais reālais tālais moto brauciens, kas tika īstenots vasaras vidū. Motocikls iepriekš īpaši netika sagatavots tik vien kā eļļas un riepu maiņa un pēdējā brīdī galvas lauzīšana kā piesiet mantas motociklam kuram nav ne bagāžnieka, ne somu. Izbraucām 2 motociklu sastāvā ap 5.30 vai 6.00 no rīta , beidzām braukt tikai 23.00 Kopā 3 dienu laikā tika nobraukti 3000km. No tiem pirmajā dienā 1000km un pēdējajā 900km. Esot Slovākijā gribējās gan palikt nedaudz ilgāk tomēr bija skaidri zināma diena kad jābūt atpakaļ darbā un no tā bija atkarīga dažu kursantu tikšana uz valsts eksāmenu. Jāatzīmē ka nekad iepriekš tik daudz km vienā piegājienā braukti nebija.
2009 gads, Latvija-Zviedrija-Latvija
Kā nākamais sekoja brauciens uz Zviedriju. Tika apmeklēts vietējais CustomBikeShow kas Zviedrijā ir diezgan populārs pasākums un notiek jau no 1971 gada. Izņemot to, ka tika aplūkoti daudzi jo daudzi interesanti motocikli un priekšmeti kas tiem līdzinās neko citu īpaši par braucienu pieminēt nav vērts. Pieminēt var to, ka kriminālpolicija mūs izkratīja uz šosejas lai pārliecinātos, ka mums līdzi nav ne narkotiku ne šaujamieroču. Arī braukts netika daudz ,līdz TALLINK prāmim, pāris simti pa Zviedriju ekskursijā un atpakaļ. Nobrauktais attālums ar motociklu zem 400km. Saite uz pasākuma weblapu CustomBikeShow
2008 gads Latvija-Somija-Latvija
Viens no pirmajiem tālajiem moto braucieniem bija brauciens uz Somiju. Motocikls netika nekā īpaši gatavots jo veicamais attālums bija diezgan smieklīgs. 330km līdz prāmim,nedaudz pa Somiju un atkal atpakaļ tie paši 330Km. Bija rudens un diezgan auksts,lietus. Izbraucu ap 2 naktī, lielākais izaicinājums bija palikt nomodā jo visa diena bija pavadīta citos darbos. Lai neaizmigtu bija jāuztur zināms temps kā rezultātā ierados Tallinas slēgtajā ostā 2 stundas par ātru, bija jāguļ ārā uz metāla soliņa un ādas ekipējumā bija ļoti auksti. Pašā Somijā pavadīju vien divas dienas, apmeklēju kādas grupas koncertu, pastaigājos pa pilsētu un izbaudīju gludās somu šosejas. Kopējais nobrauktais attālums ar motociklu apmēram 750km.