RĪGA, MAZĀ KRASTA IELA 83
Tālrunis: 29607465
MOTO INSTRUKTORS ALDIS
Mani sauc Aldis,
esmu moto instruktors
motoskolā Akategorija.LV
Par mani, manu darba pieredzi un vairāk vari uzzināt lasot tālāk...
Raimonds
"Atnācu uz AkategorijaLV pilnīgi nemākot braukt ar moci. Nezināju pat, kā ātrumi slēdzās. Aldis iemācija visu ātri, professionāli un ar minimālām braukšanas stundām. Csdd visu noliku ar pirmo reizi. Aldis samācija ari visādas "fiškas", kas man noder ikdienas braukšanā. Macību procesā nebija konveijers, lai tikai kaut kā noliktu A kategoriju, bet gan daudz tiešām noderīgas lietas. Nu jau šogad būs 7ā sezona. 😎"
28.04.2023
Mani sauc Aldis, esmu motociklists. Ar dažāda tipa motocikliem braucu nu jau vairāk kā 23 gadus. Man ir A, B, BE, C kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas instruktora apliecība. Tā tā kā mana sirdslieta ir motocikli tad apmācu braukt tieši ar motocikliem. Motoskolā mācu braukt citus kopš 2009 gada.
Kā es sāku braukt ar motociklu
Jau no mazotnes tie mani burtiski pievilka. Bērnībā- visas vasaras kad nebija jāiet skolā es pavadīju laukos kur izbaudīju ceļu brīvību un braucu ar velosipēdu no rīta līdz vakaram pa starpu darot arī citas bērnībai piederošas aktivitātes. Sanāca tā, ka 13 gadu vecumā es pārcēlos uz dzīvi laukos pavisam. Tā kā atšķirībā no lielpilsētas, kur gandrīz visu var ar roku aizsniegt laukos attālumi starp skola-mājas-veikals-ezers ir krietni lielāki bija jārod kāds pārvietošanās risinājums. Protams teorētiski jau visur var aiziet arī ar kājām, bet tas aizņem daudz laika un nav diez ko aizraujoši. Kā risinājums tika izmantots velotransports kas pēc tā laika ieskatiem tika pielāgots un uzlabots. Lai gan "ričuks" bija krietni ātrāks par kājām un arī mazāk nogurdinošs tomēr bija lietas kas tam pietrūka. Pirmkārt tā bija skaņa un otrkārt iespēja braukt neminot pedāļus, kā trešo varētu minēt lielo laika patēriņu lai aizbrauktu kur tālāk.
Pirmais motocikls
Tā, ikdienā minot pedāļus vēlme pēc motorizēta braucamā tikai auga līdz vienu dienu sadūšojos un uzsāku darīt to, kam uzskatīju ir pienācis laiks. Zināju ka kaut kur milzīgajā siena šķūnī zem siena ir jābūt motociklam no aizgājušā krustēva. Par moča tehnisko stāvokli tobrīd nebija ne jausmas, taču cēla mērķa dzīts pārcilāju ļoti lielu daudzumu siena lai atbrīvotu no gūsta gadu desmitus tur stāvējušo un braucēju gaidošo Pannonia motociklu. Mocis bija smags, ar tukšām riepām, pastumt to bija īstas mocības (vēl jo vairāk pa sniegu), bet bija arī pozitīva lieta, rūsa to tik pat kā nebija skārusi un arī peles nebija sagrauzušas. Sākumā mocis tika iepazīts no visām pusēm, izpētīts kas kur atrodas un kā tas darbojas. Tika izsapņota bezrūpīga braukšana ar to. Tad sākās tā atdzīvināšana, kas nenesa augļus un bija jālūdz palīdzība no malas. Izrādījās, ka dzirkstele bija neīstajā momentā jo ģeneratora rotējošais magnēts bija uzlikts nepareizi par 180 grādiem. Šī nepilnība tika ātri novērsta un man smaids noteikti bija līdz ausīm ja ne tālāk. Motocikla laimīgā dzīve nebija diezko gara. Jau pirmajā vasarā tas tika nobeigts vienu reizi pamēģinot pabraukt ar tīru benzīnu bez eļļas piejaukuma. Tā kā tas bija divtaktu motocikls tad šādu izdarību tas man nepiedeva.
Otrais
Neatceros gan kādi bija iemesli (diez vai tā bija laba uzvedība) , bet man tika piedāvāts nopirkt jaunu kalnu "ričuku". No vienas puses tas bija lieliski, kā gan lai 13 gadīgam puikam nepatiktu jauns braucamais, bet no otras.... no otras puses par 120 Latiem tajā laikā vaŗēja nopirkt īstu motociklu. Protams, mans skatījums uz pasaules vērtībām toreiz netika ņemts vērā un es tomēr biju priecīgs par savu jauno Rock Machine velosipēdu jo nekā labāka tobrīd nebija. Kādu laiku priecīgi pabraukājot ar to tomēr nemiers mani dīdīja un es to iemainīju pret JAWA 638. Tas bija jau mans otrais motocikls un bija skaidrs ka vaļā no tiem netikt.
Turpinājums bez redzamām beigām...
Moči nomainīja cits citu gadi nepielūdzami gāja uz priekšu un laikam ritot tika iegūtas jaunas atklāsmes kā arī braukšanas un tehniskas zināšanas. Droši var apgalvot ka motocikli aizņem ļoti lielu daļu no manas dzīves. Pats jau 13 gadu vecumā sāku savu moto karjeru ar minēto Panonnia, neskaitāmiem IŽ un JAWA motocikliem. Esmu izgājis cauri pilnam ciklam sākot no eļļainām rokām ik nedēļu jaucot Ižu motorus turpat mājas pagalmā līdz kruīzeru hromam un ātrākajiem šosejas motocikliem pasaulē. Tieši šī iemesla pēc skatos uz motociklu savādāk kā vienkārši foršu lietiņu ar ko "pazīmēties" draugiem vai meitenēm. Mani aizrauj motocikla burvība un tas kā motocikls spēj dot mums to ko daba nav devusi.
Motocikls tā ir visreālākā un pieejamākā iespēja sajust kustības brīvību kura citkārt nav iespējama mūsu ķermeņa fiziskā snieguma dēļ. Mēs nemākam lidot, bet braukšana ar motociklu ceļ spārnos ne tikai ķermeni bet arī dvēseli.
Ar ko es braucu tagad un kā es tur nokļuvu
Ir lieliski ja izdodas izkārtot tā, ka garāža savu kārtu braucienam gaida vismaz 2 motocikli. Tie ir dažādām dzīves situācijām, dažādiem ceļiem un mērķiem. To novēlu izbaudīt arī Jums mani bijušie, esošie un vēl tikai topošie kursanti. Mēģinot to realizēt un pārsvarā esmu pieturējies pie formulas ka kārtīgam motociklistam jābūt vismaz diviem rumakiem. Šobrīd esmu nonācis līdz tam ka braucu ar Kawasaki KLZ1000 motociklu pa ceļiem (pārsvarā asfaltu) un Yamaha WR450F (enduro) pa bezceļu. Šāds risinājums ļauj ne tikai vairāk laika pavadīt motocikla sēdeklī bet arī saprast, kurš no virzieniem vairāk iet pie sirds pašam braucējam. Ir patīkami ceļot divatā ar lielu, ērtu tūrisma motociklu un aizraujoši izbaudīt šosejas motocikla jaudu un vadāmību braucot vienam. Savukārt īsts enduro motocikls sniedz iespēju ne tikai pagarināt sezonu par vairākiem mēnešiem gadā, bet arī iepazīt daudz jaunas vietas kur citādāk nepiekļūsi. Arī fiziskā un garīgā forma no braukšanas svaigā gaisā pa mežu tikai uzlabojas.
Manā moto karjerā ir bijuši vairāk kā 20 motocikli. Ar to kādi tie bija un kā bija ar tiem braukt vari iepazīties sadaļā "Mani Motocikli".
Tā kā minētie motocikli ir no diezgan atšķirīgām kategorijām, labi pārzinu dažādu motociklu vadīšanas nianses, kas ir ne mazāk svarīgi par CSN topošajam braukt gribētājiem. Tā kā pats esmu izgājis cauri posmam kad nav īsti kam pavaicāt ,neatsaku padomu saviem nu jau bijušajiem kursantiem arī pēc kursu beigšanas neatkarīgi vai tas būtu jautājums par CSN, moča vadāmību vai arī tā iegādi. Tā kā motociklus apkopju un remontēju pats, man nesagādā grūtības arī tīri tehniskas dabas jautājumi, kas tik bieži rodas jaunajiem motobraucējiem. Uzskatu, ka moto instruktoram ir jāzina vairāk par pliku noteikumu grāmatiņu un Ir lieliski ka instruktors var izlīdzēt ar padomu saviem bijušajiem kursantiem kuriem uzsākot patstāvīgās moto gaitas tik bieži rodas jautājumi un ir nepieciešams atbalsts.
Kāpēc instruktora izvēle topošajiem motociklistiem ir tik svarīga?
Kad tu ej uz autoskolu vai pie instruktora kāda ir tava motivācija to darīt? Ko Tu īsti gribi? Ja pirmā atbilde kas tev iešaujas prātā ir "Nokārtot A kategoriju", padomā vēlreiz. Pareizajai atbildei bija jābūt "Iemācīties braukt ar motociklu un iegūt A kategoriju".
Daudzi domā, ka izdevīgākais piedāvājums ir tas kuram mazāka cena. Kļūda! Nerunāsim šeit par visām tām "akcijām" un "super piedāvājumiem" kas tevi kā muļķīti vilina savos tīklos solot bez maz vai par brīvu visu pasniegt uz paplātes. Katrai precei un pakalpojumam ir sava kvalitāte, cena un vērtība. Motociklistu apmācībā kvalitātei ir vislielākā nozīme. Piemēram, tu droši vien būsi pamanījis vai pazīsti TO dāmu vai onkulīti kura/kurš braucot tevi tikko gandrīz notrieca taču pats to pat nemaz nepamanīja un vispār uzskata ka brauc labi, jo viņam taču nav neviena soda punkta. Braucot ar motociklu šādi nevar. Labi braukt ar moci nevar iemācīties ne vienā dienā, ne nedēļā, bet pareiziem pamatiem ir izšķiroša nozīme. Līdzīgi kā māja, kas nekad nestāvēs pareizi, ja pamati būs ielikti nepareizi. Atceries, ka motocikls NAV auto un no savām kļūdām mācīties var sanākt sāpīgi. Mācīšanās braukt ar moci nekad nebeidzas.
Ko mācu es
Iemaņas un zināšanas ar ko dalos ar saviem kursantiem esmu apguvis savā moto karjerā braucot ar motociklu gan Latvijā gan Eiropā. Senāk ar motociklu sezonā nobraucu ~18.000km, tagad gan laika trūkuma dēļ sanāk tika 14-16.000km. Mācību laikā pievēršu kursantu uzmanību ne tikai ceļu satiksmes noteikumiem un piemēriem kāpēc tie ir izdomāti, bet arī reāliem izdzīvošanas paņēmieniem. Parādu kursantiem reālus bīstamības momentus braukšanas nodarbību laikā kurus tie paši nemaz nav pamanījuši. Ja nepieciešams modelēju situācijas lai kursanti uzskatāmi varētu saprast kāpēc veikt vienu vai otru darbību nedrīkst, kāpēc ir ļoti svarīga rīcības secība un kāpēc izlaižot kādu no posmiem Jūs ar savu drošību riskējat. Šīs lietas Jums nekad neiemācīs cilvēks kurš pats aktīvi nebrauc ar motociklu un uzskata tā, ja kursants nost no motocikla nekrīt, nekur neietriecas un puslīdz ievēro CSN tad viss ir kārtībā. Piemēram, nezinu nevienu citu autoskolu Latvijā kur kāds pievērstu uzmanību piemēram tādām lietām kā pareiza pozīcija uz motocikla dažādās situācijās, pareiza stūres un vadības ierīču izmantošana, apgāzta motocikla pacelšana. Motovadīšanā ir daudz sīku nianšu kuras ļoti ietekmē motocikla kontroli, šos knifus un paņēmienus parasti apgūst tikai pēc daudzu gadu motobraukšanas pieredzes, tomēr kāpēc gan tos neiemācīties uzreiz? Šādām it kā vienkāršām bet tajā pat laikā fundamentālām lietām uzmanību parasti nepievērš, kā argumentāciju minot to, ka tas nav rakstīts obligātajā mācību programmā vai arī pašam apmācītājam nav iemaņu, zināšanu vai vēlmes to darīt. Arī ārpus darba laika saviem bijušajiem kursantiem piedāvāju kopīgus izbraucienus ar mērķi labi pavadīt laiku un kursos iegūtās iemaņas nostiprināt praksē.
Visu māku- visu protu....
Meistarības nevar būt par daudz un tā ir nepārtraukti jākopj. Īpaši Kritiski ir pirmie divi gadi un laiks tieši pēc šiem diviem gadiem, kad motociklistam liekas, ka nu jau visu zin un tam atslābst uzmanība, piesardzība. Kad esi pāri šim lūzuma punktam-apsveicu. Tavas izredzes neiekulties ķezā ir krietni lielākas, jo tu esi iemācījies jau iepriekš paredzēt bīstamo situāciju kas var izveidoties uz ceļa. Atceries-Neriskē. Motobraukšana ir viena no labākajām,pieejamākajām un patīkamākajām nodarbēm kas eksistē un tā var sniegt milzum daudz patīkamu emociju, bet tev jāzina robeža, kuru pārkāpt nedrīkst.
Braucot ar moci sīkumu nav
Es gribu Jūs satikt arī pēc 5 gadiem moto sezonas atklāšanā, nevis ieraudzīt degpunktā nākamajā vakarā pēc tiesību nokārtošanas. Pēc apmācības beigām ir iespēja vienoties par kopīgiem izbraucieniem tālākai iemaņu līmeņa celšanai un motorizētai atpūtai. Kopīgos braucienos braucam kā pa ceļiem tā bezceļiem.
Motobraukšanā zināšanu nekad nevar būt par daudz. Novēlu Jums veiksmīgus un patīkamām emocijām piesātinātus braucienus.
